Intervija ar “Vectēva Kiro pasakas” režisori Mariju Ivanovu

Jau rīt, 21.septembrī, Rēzeknes teātrī “Joriks” pirmizrādi piedzīvos izrāde visai ģimenei “Vectēva Kiro pasakas. Īsi pirms, tikāmies ar izrādes režisori Mariju, lai iepazītos nedaudz tuvāk ar jauno režisori un noskaidrotu viņas noskaņojumu pirms gaidāmās pirmizrādes.

Pastāsti nedaudz vairāk par sevi

Dzimusi un uzaugusi esmu Daugavpilī. Teātra režisora profesiju sākumā apguvu, mācoties Borisa Ščukina teātra institūtā, bet šobrīd turpinu studijas Raikina skatuves mākslas augstākajā skolā. Bet vispār pēc skolas pabeigšanas sākumā izvēlējos daiļslidošanas treneres studijas. Un patiesībā būt trenerim daiļslidošanā nav tikai sports. Tur ir liels darbs ar horeogrāfiju, priekšnesumu veidošanu un arī nelielu aktiermākslu. Strādājot kā trenere, ar vien vairāk pārliecinājos, ka tomēr tuvāks man ir šis mākslinieciskais un teātra virziens un izvēlējos turpināt studēt un kļūt par teātra režisori. Un patiesībā jau pēc skolas beigšanas es vēlējos doties studēt teātra režisorus, taču godīgi sakot, laikam nobijos un izvēlējos daiļslidošanu. Taču man liekas, ka vienmēr dzīve aizved tur, kur mums ir jābūt... 

Kāpēc tieši šāda izrādes izvēle? Stāsts bērniem un vēl tālās Japānas kultūras noskaņās?

Ja tā padomā, kāpēc tieši tāda izvēle radīt izrādi bērniem? Tad noteikti pēc saviem personīgajiem novērojumiem un sajūtām. Par to, cik vecvecākiem ar bērniem ir spēcīga un īpaša saikne. Šajās attiecības vienmēr ir svētki, prieks, jautrība un tāds bērnišķīgs vieglums. Vectēvs šajā izrāde ir galvenais varonis ar kura palīdzību tiks nodota šī saikne ar mazmeitu Sudzume, kuru viņš redz augam un izaugam. Un tā jau ir laikam patiesībā, ka no sākuma bērnībā mums stāsta pasakas un iepazīstina ar brīnumiem un tad jau pienāk laiks, kad mēs stāstam brīnumainas pasakas saviem bērniem. Ja runā tieši, kāpēc japāņu pasakas, tad man personīgi ļoti tuva ir japāņu kultūra un tās estētika. Man patīk tā japāņu domāšana, nedaudz pat bērna vieglums un, manuprāt, caur šo izrādi ļoti labi sanāks parādīt to spēcīgo saikni starp vecvecākiem un mazbērniem. Protams, vēlos arī iepazīstināt ar citiem teātra veidiem un Japānas kultūru kopumā, noteikti nedaudz stilizētā veidā.

Kā Tu pati jūties strādājot un veidojot izrādi mūsu teātrī?

Jāsaka, ka jūtos ļoti, ļoti labi. Jo, pirmkārt, šī ir mana pirmā lielā pieredze izrādes veidošanā ārpus institūta sienām, teiksim tā, lielajā teātrī kopā ar profesionāliem aktieriem un komandu. Otrkārt, esmu priecīga, ka “Jorikā” esmu tieši ar bērnu izrādi, jo ar radošo komandu ir iespēja būt nedaudz bērnišķīgiem, spēlēties un caur tādu nopietnu nenopietnību strādāt pie izrādes tapšanas. Vēlos uzsvērt, ka mana komanda ir lieliska, profesionāla un ļoti draudzīgā atmosfērā mēs strādājam. Īpaši patīkami just atbalstu, visu vēlmi iesaistīties un kopā strādāt pie izrādes veidošanas, panākot maksimāli lielisku rezultātu.

Mūsdienās viss ātri mainās un attīstās ikvienā jomā. Un tas, kas derēja vakar, nederēs īsti rīt... kā Tu domā, kādam teātrim jābūt mūsdienās?

Galvenais, ko es domāju un kāda ir mana pārliecība - teātris var būt dažāds! Galvenais, lai paliek dzīvs! Teātris jeb kuros laikos nav iedomājams bez patiesuma un bez cilvēka. Laiks var iet un mainīties, bet cilvēka jūtas un domas vienmēr paliks par teātra galveno vērtību.