Bet cilvēki iedegas kā zvaigznes un dzīvo kā zvaigznes, – vieni staro, iedzīvinot debessjumu un dāvājot prieku un gaismu, citi nodziest, tā arī neatraduši savu ceļu Visumā...

Igora mamma – Zinaida Vasiļjevna – kā militārā feldšere izgāja cauri visu Otro pasaules karu, no Viborgas frontes līdz pat Berlīnei, bija trīsreiz ievainota, divreiz bēga no gūsta. Dēls Igors dzima jau pēc kara beigām, un viņa audzināšanā ar visu savu mīlestību un sirsnību piedalījās vecmāmuļa Melānija. Kā atzina pats Igors, tieši māte un vecmāmuļa bija tās, kuras veidoja zēna garīgos pamatus. Bet interesi par teātri ieguldīja puikam sirdī Lodejnoje Poļe skolas fizikas skolotājs Aleksandrs Šuļgins, kurš kvēli mīlēja teātri. Viņa personā brīnumaini harmoniski apvienojās divas šķietami tik pretējas jomas – fizika un lirika. Savās mācību stundās skolotājs tik kvēli stāstīja par šķietami garlaicīgām tēmām, ka pilnīgi uzlādēja ar to savus skolniekus. Droši vien, Igors viņa stundās izskatījās īpaši sajūsmināts, jo skolotājs tieši viņu uzaicināja uz Tautas teātra mēģinājumu. Un jau no pirmajiem teātra apmeklēšanas mirkļiem Igors no visas sirds bija aizrāvies ar teātri. Tur pat viņš arī nospēlēja savu pirmo lomu Samuila Aļošina lugā “Palāta”. Pēc tam bija pašdarbība dienesta laikā, un kā tā visa dabisks turpinājums – “N. Krupskas v.n. Ļeņingradas valsts kultūras institūts Gaļickova kursā, kur pedagogs juta nepārvaramu tieksmi nesavtīgi atdot studentiem visu, ko viņš pats mīlēja, juta, saprata un bija pārbaudījis profesijā”. Tā rakstīja Igors Mihailovs grāmatā “Tagadne vienmēr ir uz sliekšņa no pagātnes uz nākotni”. “Trakie pedagogi, kuri no rokas rokā nodeva tālāk “Ariadnes sidraba pavedienu””, vāca kursu kopā pa svētdienām. Baltajās naktīs vedināja studentus uz Petropavlovskas cietoksni, kur zem tiltu velvēm tika panākts infernālais Homēra “Iliādas”skanējums.

Tur Igoram notika ne tikai mācības, bet arī mīlestība – talantīgā meitene no Latvijas, Igora kursa biedre Māra Zaļaiskalns kļuva par viņa sievu. Tiklīdz institūts bija pabeigts, Igors un Māra bija uzaicināti uz Rēzekni darbā par Tautas teātra režisoriem. Tiesa gan, Igoru aicināja arī uz Kaļiņingradas teātri, kur viņš izgāja pirmsdiploma praksi, taču laikam viņa liktenis tomēr bija šī Latgales pilsētiņa. Tolaik šeit darbojās latviešu un krievu trupas, bet ilggadējais teātra režisors Antons Varslavāns guva iespēju nodot savu kolektīvu jaunajiem un radošajiem un beidzot pats aiziet pelnītā atpūtā. 1973. gada septembrī sākās jauna teātra sezona. Divdesmit septiņus gadus jaunais Igors ne vien jau iepazinās ar teātra ilggadējiem aktieriem, kuri darbojās uz Rēzeknes kultūras nama skatuves jau vairāk kā desmit gadus, bet arī saaicināja pilsētas jaunatni teātra studijā. Paralēli mēģinājumiem ar jau pieredzes bagātiem aktieriem, notika mēģinājumi ar jauniešu studiju. Viņš mācīja puišiem un meitenēm aktiermākslas noslēpumus – etīdes, runas mākslu, kustību uz skatuves, partnera izjūtu un daudz ko citu apguva jaunieši šo aizraujošo nodarbību laikā. Ar jauniešiem tika organizēta aģitbrigāde “Jaunība” (Junostj), kuras sastāvā studijas dalībnieki demonstrēja savas spējas gan Latvijā, gan ārpus tās. Ar jauniešu kolektīvu tika gatavota izrāde “Bet rītausmas šeit klusas”. Nākot tuvāk pirmizrādes termiņiem, pēdējie mēģinājumi notika naktīs, jo dienā bija aizņemti aktieri (skola, darbs), bet vakaros bija aizņemta Kultūras nama skatuve – tur notika koncerti, izrādes, cirka programmas. Pirmizrāde notika 1974. gada maijā. Protams, kā vēlāk atzina jaunie aktieri, izrāde balstījās vairāk uz jūtām un emocijām, nekā uz meistarību, bet skatītāji no izrādes bija sajūsmā un skatītāju zāles vienmēr bija pārpildītas. Vēlāk bija citi mēģinājumi, izrādes, viesizrāžu izbraukumi pa Latgali un citiem Latvijas reģioniem, pa Baltkrieviju, Pleskavas apgabalu. Tā kopīga radošā darba procesā veidojās stiprs un draudzīgs teātra jaunatnes kolektīvs gados arī vēl pavisam jauna režisora Igora Mihailova vadībā.

Pirmie desmit viņa darba gadi Rēzeknē iezīmējās ar vairāk kā divdesmit iestudējumiem. Ar laiku Rēzeknē viena teātra ar divām trupām vietā izveidojās divi Tautas teātri – Rēzeknes Tautas teātris Māras Zaļaiskalns vadībā un 1979. gadā atsevišķa teātra statusu ieguvušais Rēzeknes krievu Tautas teātris, kuru vadīja Igors Mihailovs. Abi teātri vienmēr bija augstākajos reitingos Latvijas labāko tautas teātru skaitā. Astoņdesmitajos gados Igoram Mihailovam tika piešķirts Latvijas Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums. Izrādes ne vienreiz vien guva valsts mēroga atzinību par lielisku režiju, par skatuves noformējumu, par izcilu aktiermākslu gan galveno, gan epizodisko lomu atveidošanā.

Taču, tā kā pilsētas Kultūras namā darbojās divi teātri, bet uz Rēzekni bieži vien brauca dažādi ansambļi, cirks, teātri no citām pilsētām un dažādi citi radošie kolektīvi, tādēļ nokļūt uz skatuves bija visai problemātiski. Ja iesākumā darbs pie izrādes veidošanas varēja notikt jebkurās telpās (kā radīta tam bija teātra istaba), tad tuvojoties pirmizrādei, bija nepieciešama sava skatuve, kur izvietot dekorācijas un kuru sākt apdzīvot lomas atveidošanai jau sagatavotajos tērpos. Un tad Igors Nikolajevičs iedegās vēlmē teātra vajadzībām izmantot diezgan plašo pagrabtelpu. Protams, kolektīvs bija “par”! Tā radās omulīgā kamīnzāle, kur notika mēģinājumi un izrādes, dažādas radošās tikšanās ar draugiem un mājīgi teatrāli-ģimeniskie pasākumi. Tā radās tā vieta, kur  “Gaida mūs mīļais nams, Kur mēs strīdamies karsti, kur mīlam, Kur līdz saullēktam dziedam, Sveces deg, gaiši ģitāras skan...”

Mihailovs jau krietnu laiku auklēja ideju izveidot Rēzeknē profesionālu teātri, tātad, “vajadzēja jauniešus kā pienākas izmācīt”. Šīs idejas par profesionālā teātra izveidi Rēzeknē dēsti iesakņojās sagatavotā augsnē – teātrim jau bija galvenās sastāvdaļas: trupa un skatītāji. Svetlana Semeņaka un Aivars Pecka iestājās Ļeņingradas kultūras institūtā vēl 1989. gadā un mācījās tur bez maksas. Taču drīz pēc tam nāca pārmaiņas un tikai Igora neatlaidība un viņa spējas pārliecināt deva rezultātu, kad vienas pasaules iziršanas un citas pasaules rašanās laikā vēl trīs jaunie aktieri guva iespēju uz atvieglotiem noteikumiem iestāties Sanktpēterburgas Kultūras institūtā. Ģimenes apstākļu dēļ Larisa Isajeva “nonāca no distances” pusceļā, bet Vladimirs Petrovs un Genādijs Voronovs atgriezās Rēzeknē ar režisoru diplomiem kabatā. Tanī pat laikā, 90. gadu sākumā, tika izveidots teātris-studija “Nabaga Joriks”, kurš ieguva nosaukumu no Šekspīra āksta vārda (V. Šekspīra luga “Hamlets”, 5. aina). Jaunizveidotā teātra pamatsastāvā bija Rēzeknes krievu Tautas teātra jaunie aktieri un režisori. Drīz pēc “Nabaga Jorika” rašanās tam tika piešķirta bijušā kinoteātra “Rēzekne” ēka, kaut gan sākumā gāja runa par kinoteātra “Zvaigzne” telpām.

Tautas teātrī spēlēja cilvēki, kuriem pamatdarbavieta bija pilsētas uzņēmumos, bet teātris-studija paredzēja darba vietas taisni pašā teātrī, un sākumā mūsu pilsētai bija neierasti dzirdēt “strādāju teātrī par aktieri/aktrisi”. Taču pašā iesākumā aktieri pildīja arī papildpienākumus būvniecības jomā – kinoteātra “Rēzekne” telpas ne īpaši labi iederējās teātra izrādēm, ienākumi nesedza iestudējumu izmaksas, bet valsts dotācijas ļāva... ja nu vienīgi eksistēt! Aktieri-entuziasti dienā nodarbojās ar telpu pārplānošanu, bet vakaros spēlēja izrādēs. Bet tieši tanī laikā aktieri-amatieri ieguva profesionālo izglītību Pēterburgas Kultūras institūtā, darbojās bērnu teātra studija, piegādājot Rēzeknes skatuvei jaunos talantus. Praktiski pašu spēkiem tika gatavotas dekorācijas, šūti skatuves tērpi, radās jauni režisori – un tam visam pāri stāvēja cilvēks, kurš nemaz neizskatījās pēc pašpārliecināta harizmātiķa, viņš vienkārši bija bezgalīgi uzticīgs savam darbam. Un viņš nekad nerimās pateikties uzņēmējiem-sponsoriem, kuri nāca palīgā teātrim tā visgrūtākajos brīžos.

Bet kāpēc “Nabaga Joriks”, kādēļ teātra nosaukumā šis akcents un žēlošanu? “Bagātības no šīs avantūras es neparedzu”, – atbildēja Igors Nikolajevičs, ievirzot Tautas teātra trupu profesionāļu kategorijā.

Igora Mihailova nerimstošā radošā enerģija tirdīja viņu “arvien tālāk, arvien augstāk”.  Tādējādi, pateicoties viņa personīgajam piemēram un piepūlēm no šā radošā kolektīva dzīlēm izauga četri režisori – Svetlana Semeņaka un Aivars Pecka, Vladimirs Petrovs un Genādijs Voronovs, bet neilgi pirms tam pēc režisora izglītības iegūšanas Minskā ieradās mūsu teātrī Larisa Ščukina. Tā teātrī strādāja seši režisori, kuri darbojās arī kā aktieri cits cita izrādēs.

Pilsētas vadība mainījās, mainījās arī attieksme pret jaundzimušo teātri. Bija brīži, kad teātra kolektīvs mēnešiem ilgi dzīvoja, nesaņemot algu, kad nebija līdzekļu, lai samaksātu par telefonu, elektrību, ūdeni... Un atkal “pieslēdzās” Mihailovs. Viņš sadabūja sponsorus, viņš meklēja iespējas piesaistīt teātrim arvien vairāk skatītāju, lai paaugstinātu ienākumus. Klāt pie repertuārā esošajām izrādēm tika rīkoti Jaungada pasākumi bērniem, pavasarī uz teātri aicināja šova programmas “Jorik-šov” un “Bebi-šov”, kuras ar sajūsmu uzņēma skatītāji. Teātris-studija “Nabaga Joriks” pakāpeniski un pavisam noteikti kļuva par neatņemamu mūsu pilsētas dzīves sastāvdaļu. 2025. gadā teātri savā paspārnē pārņēma pašvaldība. Teātris atteicās no vārda “Nabaga”, jo nāca pie secinājuma, ka tas nes negatīvu enerģiju. Vienreiz aprīlī, bet precīzāk – 2011. gadā, kad pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs ieradās “Jorikā”, lai apsveiktu Igoru Mihailovu jubilejā, režisors ieminējās – viņš esot sasapņojis, ka teātris pārvācoties bijušā kinoteātra “Zvaigzne” ēkā... Un taču ievācās! Mērs uztvēra Mihailova (it kā) sapni un lēmums bija pieņemts. Ēka tika atremontēta un iekārtota teātra vajadzībām. Tanī saulainajā dienā 2014. gadā visa pilsēta pārvērtās plašā teatrālā kustībā – teātris-studija “Joriks” pārbrauc!

Jāmin, ka Rēzeknes krievu Tautas teātris arī eksistēja un spēlēja izrādes, taču deviņdesmitie gadi nebija tie vieglākie laiki, lai gan jauno kolektīvu saglabāt un attīstīt, gan arī veterāniem dot iespēju mirdzēt uz skatuves. Tautas teātra aktieri dažbrīd spēlēja kopā ar “jorikiešiem”, gadījās arī iestudēt kādu izrādi tikai ar Tautas teātra aktieriem. Protams, veterāni bija greizsirdīgi uz savu režisoru.

Igoram Mihailovam vienmēr bija svarīgi strādāt ar jauniešiem, ar bērniem. Lai gan teātrī darbojās gan bērnu, gan jauniešu teatrālās studijas, viņš cieši sadarbojās ar pilsētas izglītības iestādēm – īpaši ar skolām un bērnudārziem. Piemērs tam ir viņa auklējums – festivāls “Bērnu spēles prieks”, kurš notika pilsētā daudzu gadu garumā un kurā savus radošos sniegumus demonstrēja pilsētas bērnudārzu vecāko grupu audzēkņi.

Igors Mihailovs bija Rēzeknes teātra “Joriks” mākslinieciskais vadītājs no 1990. līdz 2016. gadam. 2001. gadā viņš ieguva Rēzeknes pilsētas Goda pilsoņa nosaukumu. Mihailovam bija prieks par viņam tik īpaši svarīgu sava darba vērtējumu, bet vēl svarīgāk bija tas, ka teātris dzīvo un darbojas, ka tas ir pieprasīts no skatītājiem, bet jaunie rēzeknieši, kuri izgājuši “Jorika” studijas vai Tautas teātra dzīves skolu, kļuvuši par aktieriem, režisoriem vai vienkārši teātra mākslas cienītājiem.

Meita Jūlija un dēls Marts arī izvēlējās dzīvē šo grūto kultūras un mākslas studiju ceļu, dzīvo un strādā Eiropas valstīs. Igoram Nikolajevičam ir lieliski mazbērni, tātad arī ģimenē viņš ir sasniedzis cienīgu savas dzīves turpinājumu.

Teātra dienā, 2025. gada 27. martā, kad Rēzeknes teātris “Joriks” svinēja jubileju – 35 gadus, uz Nacionālo biedrību kultūras nama sienas par godu Igoram Mihailovam tika atklāta piemiņas plāksne. Tagad teātra aktieriem ir tradīcija – ierodoties darbā, sasveicināties ar Igoru Nikolajeviču, lai jaunā diena nes jaunas radošas veiksmes.

Igors Mihailovs, mūsu skolotājs, Rēzeknes teātra “Joriks” dibinātājs, režisors un iedvesmotājs aizgāja viņsaulē 2022. gada 1. septembrī. Mūsu pilsēta viņu pazīst un atceras kā Krievu Tautas teātra režisoru, bērnu un jauniešu teātra studiju pedagogu, ilggadējā bērnu festivāla “Bērnu spēles prieks” veidotāju. Viņš miris Rēzeknes pilsētā, kur aizritējuši visi skaistākie meklējumu, atklāsmju, radīšanas, mīlestības gadi. Tur, kur palika viņa veidotais teātris “Joriks”, desmitiem (vai simtiem) skolēnu, draugu un viņu cienošu cilvēku...

Igors MIHAILOVS: “Kad teātris pārvēršas par staigāšanu uz darbu, to var slēgt. Teātris taču eksistē nevis aktieriem un režisoriem, bet Publikai.”

Bet Publika viņu pazīst un atceras. Jo, ja zvaigznes iededz, tātad, kādam to vajag? Vajag. Mums visiem.