Rēzeknes teātris Joriks - JAUNUMI

Ar dziļām skumjām atvadāmies no Vladimira Poterjajeva — sirsnīga cilvēka, talantīga aktiera un patiesas mūsu teātra saimes dvēseles.

Fri, 08 May 2026 06:18:00 +0000

Daudzu gadu garumā viņš dāvāja skatītājiem emocijas, siltumu un neaizmirstamus tēlus uz skatuves, atstājot gaišu nospiedumu daudzu cilvēku sirdīs. Izsakām visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem, draugiem un visiem, kuriem viņš bija dārgs. Lai gaiša piemiņa un miers viņa dvēselei.

Мы теперь уходим понемногу

В ту страну, где тишь и благодать...

Вот и Володя Потеряев отправился туда, откуда не возвращаются. Что возмёт он с собой? Наверное, те чувства и впечатления, которыми питалась его душа, будучи на земле среди нас. Наверное, также и тот невероятный всплеск эмоций, который он дарил тысячам зрителей, когда играл в спектаклях на сцене Резекненского русского Народного театра и на сценах многих-премногих городов и весей, куда театр отправлялся в гострольные поездки. А играл он давно, начал практически вскоре после того, как Резекненской театральной труппе было присвоено звание Народного театра. Сначала пришла в театр его сестра, Галина, а вслед за ней на сцену вышел и Володя. А ещё они с сестрой по особым праздникам могли представить и свой музыкальный номер – он играл на аккордеоне, а она пела. Такой вот творческий дуэт был. Галины Антоновны уже несколько лет нет на этом свете. И снова он пошёл вслед за сестрой...

Его вполне можно назвать душой нашей театральной компании. Нет, не балагур и заводила, а именно душа, со своим пониманием ситуации, своей добротой, но в то же время с этакой озорной искоркой в глазах. И непременно, как и повелось, наверное, у всех артистов, способностью к любой ситуации «пришить» пару фраз из когда-то прожитого спектакля. Можно долго перечислять его блестящие роли и в Народном театре, и в театре «Йорик», но из последних наиболее ярких – Курносый в спектакле «Энергичные люди» и Мультик в спектакле «Вечер».

Одна из фраз Мультика, которую Володя наверняка вспомнил бы, приурочив к нынешней ситуации: «Отжил своё человек. Пришла его ночь. И наш вечер пришёл...Надо по-доброму человека к Солнцу отпустить».

А теперь вот и его ночь пришла... В последние годы он уже не играл и не участвовал в театральных тусовках. Здоровье стало подводить, иссяк его природный, но, к сожалению, не вечный заряд энергии. Но его незримое присутствие, как ощущалось раньше, так и сейчас нас не покинет. Как говорил наш любимый режиссёр Игорь Михайлов, «если звёзды зажигают, значит, это кому-нибудь нужно». Видимо, кому-нибудь нужно, чтобы эти на земле зажжённые звёзды продолжали свой извечный и нескончаемый путь на небесах, озаряя своим тихим светом оставшихся на земле.

Пусть тебе тепло и светло на небесах, добрый человек и чудесный актёр Володя Потеряев!

Teātra studijas jaunieši aicina uz mācību izrādi "Kukaiņi un viņu paziņas"

Tue, 21 Apr 2026 08:40:00 +0000

Larisas Ščukinas teātra studija aicina ikvienu 10.maijā uz mācību izrādi "Kukaiņi un viņu paziņas".

Visu mācību gadu studijas dalībnieki apguva aktiermeistarību, skatuves runu, plastiku un komandas darbu. Viņi attīstīja savu atmiņu, uzmanību, iztēli un improvizācijas prasmes. Un nu ir pienākusi diena, kad tas viss būs jāparāda skatītājiem, tādējādi nokārtojot teātra eksāmenu.

Izrāde “Kukaiņi un viņu paziņas” ir spēle, kurā var piedalīties ne tikai studijas dalībnieki, bet arī skatītāji. Spēle ir visefektīvākais līdzeklis, lai, izdzīvojot visus sižeta pavērsienus, beidzot sadraudzētos.

Aicinām visus uz mācību izrādi! Izrādes varoņi runā latviešu, krievu un angļu valodā.

IEEJA BEZMAKSAS! Taču vēršam uzmanību un aicinām pirms izrādes, Rēzeknes NBKN kasē izņemt nepieciešamo skaitu ielūgumu!

"Es arī gribu..." pirmizrāde

Wed, 25 Mar 2026 09:42:00 +0000

Izrāde “Es arī gribu…” ir emocionāli piesātināts un patiesos dzīves stāstos balstīts darbs par cilvēka spēku, trauslumu un cerību. Tās pamatā ir dokumentāli stāsti no cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši onkoloģiskas slimības, kā arī iedvesma no stāsta “Oskars un Rozā Dāma”, kas caur bērna skatījumu atklāj dzīves vērtību un laika nozīmi.

Izrāde izgaismo dažādas pieredzes - bailes, sāpes, dusmas, bet arī mīlestību, ticību un spēju turpināt dzīvot, neskatoties uz diagnozi. Katrs stāsts ir kā personīgs apliecinājums tam, cik svarīgi ir būt sadzirdētam un cik dziļi cilvēkā mīt vēlme dzīvot pilnvērtīgi.

Nosaukums “Es arī gribu…” atklāj vienkāršu, bet spēcīgu ilgu - vēlmi dzīvot, mīlēt, sapņot, piedzīvot. Izrāde aicina skatītājus ne tikai līdzpārdzīvot, bet arī aizdomāties par savu dzīvi, attiecībām un to, kas patiesībā ir būtisks. Stāsts par cerību, kas nepazūd pat visgrūtākajos brīžos.

Režisors: Edvīns Klimanovs
Scenogrāfe: Daria Vipulis
Lomās: Kristīne Klimanova, Sergejs Smikovs
Muzikālais noformējums: Evilena Protektore
Gaismu un video noformējums: Kristaps Kalabanovs
Horeogrāfe: Leonilla Upeniece

Pirmizrāde Rēzeknes teātrī "Joriks" 10.aprīlī, plkst. 18:00

Izrāde latviešu valodā

Pirmizrāde "Nadeždas pasaule"

Fri, 13 Mar 2026 07:36:00 +0000

Traģikomēdija "Nadeždas pasaule" stāsta par sešiem mūziķiem, kuri, neskatoties uz cienījamo vecumu, joprojām kopā muzicē klasiskās mūzikas kamerkoncertos. Viņu ierasto un strukturēto pasauli satricina brīdis, kad orķestra vadītājai Nadeždai tiek diagnosticēta demence.

Slimība piezogas nemanāmi — sākumā ar nelielām atmiņas plaisām, bet vēlāk tā izjauc gan savstarpējo komunikāciju, gan koncertu repertuāru, gan attiecības starp kolēģiem. Mūzika kļūst par pavedienu starp pagātni un tagadni, starp atmiņu un aizmirstību.

Režisore: Liena Šmukste

Dramaturgs: Nelli Vysotskaya

Scenogrāfe: Daria Vipulis

Lomās: Tatjana Suhinina-Pecka, Larisa Beilo, Larisa Ščukina, Kristīne Klimanova, Aivars Pecka, Genādijs Voronovs, Vadims Bogdanovs

Pirmizrāde 27.martā, plkst. 18:00

Izrāde krievu valodā ar latviešu subtitriem

Biļetes Rēzeknes NBKN kasē, Biļešu paradīzes kasēs, kā arī www.bilesuparadize.lv un www.apmekle.lv

Pēdējo reizi uz Rēzeknes teātra "Joriks" skatuves komēdija "Vakariņas ar muļķi"

Thu, 05 Feb 2026 08:21:00 +0000

21.februārī, Rēzeknes teātris "Joriks" piedāvās iespēju pēdējo reizi noskatīties lielisku komēdiju "Vakariņas ar muļķi".

Pjērs Brošāns ir nedaudz snobisks izdevējs, kurš izklaidējas kopā ar sev līdzīgiem domubiedriem iknedēļas vakariņās, kuru galvenais nosacījums ir - katram jāpaņem līdzi kāds vientiesis - muļķis. Saprotams, ka muļķis nezin, ka šajās vakariņās viņš ir galvenais izsmiekla objekts. Ierasto notikumu gaitu izjauc radikulīta lēkme, kuras dēļ galvenais varonis ir spiests palikt mājās un turklāt kopā ar savu muļķi Piņonu, un tālākie notikumi attīstās ģeometriskajā progresijā - jo vairāk muļķis palīdz, jo nelabojamāka kļūst situācija, un gala rezultātā tā izvēršas par katastrofu - pazaudēta sieva, mīļākā, nodokļu inspektora vizīte mājās un daudzi citi neparedzēti jautri notikumi.

Ieteicamais vecums: 12+
Izrāde krievu valodā
Izrādes ilgums: 2h (ar starpbrīdi)

Biļetes Rēzeknes NBKN kasē, Biļešu paradīzes kasēs un www.bilesuparadize.lv un www.apmekle.lv

Vectēvs Kiro aicina baudīt skaistākās pasakas par saviem draugiem

Thu, 05 Feb 2026 08:17:00 +0000

8.februārī, plkst. 15.00 Rēzeknes teātrī “Joriks” atkal būs iespēja ģimenēm ar bērniem baudīt "Vectēva Kiro pasakas".

Vectēvs Kiro no uzlecošās saules zemes sev līdzi atnesīs krāsainās sakuras un mīlestību pret mazmeitu Sudzume - tieši viņai vectēvs kādreiz lasīja savas pasakas. Kiro pasakas ir noslēpumainas un senatnīgas, sasaucas ar vēstulēm, kuras vectēvam raksta jau pieaugusī Sudzume no tālās Edo.

Vectēvs mazajiem skatītājiem pastāstīs pasaku par savu draugu Zvirbuli, žurkulēnu Ocju, kuram vēl ir jāatrod mīlestība un jāapprecās, par skopo mūku, labsirdīgo lodētāju un īstu tējkannu - āpsi. Gan vectēvs, gan mazmeita cer, ka Sudzume bērnību vēl var atgriezt. Bet kā? Un vai izdosies vectēvam un jau pieaugušajai Sudzume atkal satikties?

Izrāde visai ģimenei
Izrādes garums 1h 10min
Izrāde krievu valodā ar latviešu subtitriem

Biļetes www.apmekle.lv un Rēzeknes NBKN kasē, kā arī Biļešu paradīzes kasēs un www.bilesuparadize.lv

Edvīna Klimanova izrāde "Konemāras Galvaskauss" uz Rēzeknes teātra "Joriks" skatuves

Mon, 12 Jan 2026 08:41:00 +0000

Melnā komēdija pēc Mārtina Makdonaha lugas

Īrijas nomalē, kur lietus līst biežāk nekā cilvēki sasveicinās, dzīvo kapracis Miks Dauds. Katru gadu viņš pēc baznīcas pavēles rok ārā vecus kaulus, lai atbrīvotu vietu jaunajiem miroņiem. Darbs netīrs, bet godīgs. Līdz brīdim, kad sarakstā parādās vārds, ko viņš būtu labprātāk aizmirsis. Skeleti sāk atdzīvoties — ne tikai ar formu, bet arī ar balsi: aizdomu, atmiņu un sen izpīpētu ciema tenku balsi. Gaisā smaržo pēc kūdras, viskija un vainas. Un smiekli — tikpat neizbēgami kā nāve.

"Konemāras galvaskauss” — tā ir traģikomēdija par atmiņu, vientulību un cilvēka tieksmi uz pūšanu — gan iekšēju, gan ārēju. Makdonahs ar savu ierasto nežēlību un humoru liek smieties tur, kur parasti klusē, un skatīties nāvei acīs — bez patosa, bet ar šķību smaidu.

Jo kas gan no mums paliek pāri, ja ne veci kauli un slikti joki?

Režisors: Edvīns Klimanovs
Scenogrāfe: Darja Vipulis
Horeogrāfija: Artūrs Skuteļskis
Grima māksliniece: Anna Misčenkova
Vokāla pedagoģe: Evilena Protektore

Lomās:
Ivans Streļtcovs
Volodimirs Gorislavecs
Mihails Širjajevs
Elīna Bartkeviča

Izrāde Rēzeknes teātrī "Joriks" 9.martā, plkst. 18:00
Biļetes Rēzeknes NBKN kasē, Biļešu paradīzes kasēs un www.bilesuparadize.lv un www.apmekle.lv

Ieteicamais vecums: 16+
Ilgums: 1 stunda 40 minūtes (bez pārtraukuma)
Izrāde krievu valodā ar latviešu subtitriem

ATCELTS! Cēsu Mazā teātra viesizrāde "Garā nedēļas nogale" Rēzeknes teātrī "JORIKS"

Thu, 08 Jan 2026 12:18:00 +0000

Stāsts par četriem draugiem, kuri satiekas brīvdienu mājā, lai kopā pavadītu nedēļas nogali. Lai gan draugi ir pazīstami jau daudzus gadus, īsā laika sprīdī atklājas dažādi pagātnes noslēpumi. Sarunām raisoties, mēs uzzinām laika gaitā noklusēto. Izrādās, katram varonim ir kāds nepiepildīts sapnis. Varoņi lugas gaitā saprot, ka vēl nekas nav zaudēts, un ir īstais laiks būt drosmīgiem un sākt īstenot savu sapni. Komiskiem pārpratumiem mijoties ar smeldzi, autors asprātīgā valodā parāda, cik mēs esam līdzīgi. Mums katram ir ļauts sapņot un cerēt uz labāku dzīvi.

Kanādiešu autors Norms Fosters dzimis 1949. gadā. Autora krājumā ir ap 50 lugu. Tās daudzkārt iestudētas Kanādas teātros, un lugu pamattēma ir attiecības. Luga "Garā nedēļas nogale" sarakstīta 1993. gadā. "Garās nedēļas nogales" pirmizrāde notika 1994. gadā Novā Antigonišas festivālā. Šī luga nav iestudēta Latvijas teātros. Lugu tulkojis ir izrādes idejas autors Ivo Martinsons.

Komēdija par diviem precētiem pāriem 40+

Izrādē piedalās: Māra Mennika, Ilze Liepa, Ivo Martinsons un Mārtiņš Liepa
Izrāde 2 cēlienos 2h

Izrāde Rēzeknes teātrī "Joriks"
15.02.2026., plkst. 17.00

Biļetes Biļešu Paradīze kasēs un www.bilesuparadize.lv

Ja zvaigznes iededz, tātad, kādam to vajag

Thu, 20 Nov 2025 14:16:00 +0000

Bet cilvēki iedegas kā zvaigznes un dzīvo kā zvaigznes, – vieni staro, iedzīvinot debessjumu un dāvājot prieku un gaismu, citi nodziest, tā arī neatraduši savu ceļu Visumā...

1946. gada 23. aprīlī pilsētiņā Lodejnoje Poļe, kas atrodas pie Sviras upes Ļeņingradas tuvumā (tagad – Sankt-Peterburga), piedzima Igors Mihailovs, kurš vēlāk ar savu talantu un savu neizmērojamo enerģiju spilgti izgaismoja Rēzeknes pilsētas kultūras fonu. Šis cilvēks jau ir prom, bet viņa dāvātā gaisma nedziest, tā staro vēl spilgtāk viņa komandas – tik pat spilgtu un nemierīgu cilvēku dvēselēs un darbos.

Igora mamma – Zinaida Vasiļjevna – kā militārā feldšere izgāja cauri visu Otro pasaules karu, no Viborgas frontes līdz pat Berlīnei, bija trīsreiz ievainota, divreiz bēga no gūsta. Dēls Igors dzima jau pēc kara beigām, un viņa audzināšanā ar visu savu mīlestību un sirsnību piedalījās vecmāmuļa Melānija. Kā atzina pats Igors, tieši māte un vecmāmuļa bija tās, kuras veidoja zēna garīgos pamatus. Bet interesi par teātri ieguldīja puikam sirdī Lodejnoje Poļe skolas fizikas skolotājs Aleksandrs Šuļgins, kurš kvēli mīlēja teātri. Viņa personā brīnumaini harmoniski apvienojās divas šķietami tik pretējas jomas – fizika un lirika. Savās mācību stundās skolotājs tik kvēli stāstīja par šķietami garlaicīgām tēmām, ka pilnīgi uzlādēja ar to savus skolniekus. Droši vien, Igors viņa stundās izskatījās īpaši sajūsmināts, jo skolotājs tieši viņu uzaicināja uz Tautas teātra mēģinājumu. Un jau no pirmajiem teātra apmeklēšanas mirkļiem Igors no visas sirds bija aizrāvies ar teātri. Tur pat viņš arī nospēlēja savu pirmo lomu Samuila Aļošina lugā “Palāta”. Pēc tam bija pašdarbība dienesta laikā, un kā tā visa dabisks turpinājums – “N. Krupskas v.n. Ļeņingradas valsts kultūras institūts Gaļickova kursā, kur pedagogs juta nepārvaramu tieksmi nesavtīgi atdot studentiem visu, ko viņš pats mīlēja, juta, saprata un bija pārbaudījis profesijā”. Tā rakstīja Igors Mihailovs grāmatā “Tagadne vienmēr ir uz sliekšņa no pagātnes uz nākotni”. “Trakie pedagogi, kuri no rokas rokā nodeva tālāk “Ariadnes sidraba pavedienu””, vāca kursu kopā pa svētdienām. Baltajās naktīs vedināja studentus uz Petropavlovskas cietoksni, kur zem tiltu velvēm tika panākts infernālais Homēra “Iliādas”skanējums.

Tur Igoram notika ne tikai mācības, bet arī mīlestība – talantīgā meitene no Latvijas, Igora kursa biedre Māra Zaļaiskalns kļuva par viņa sievu. Tiklīdz institūts bija pabeigts, Igors un Māra bija uzaicināti uz Rēzekni darbā par Tautas teātra režisoriem. Tiesa gan, Igoru aicināja arī uz Kaļiņingradas teātri, kur viņš izgāja pirmsdiploma praksi, taču laikam viņa liktenis tomēr bija šī Latgales pilsētiņa. Tolaik šeit darbojās latviešu un krievu trupas, bet ilggadējais teātra režisors Antons Varslavāns guva iespēju nodot savu kolektīvu jaunajiem un radošajiem un beidzot pats aiziet pelnītā atpūtā. 1973. gada septembrī sākās jauna teātra sezona. Divdesmit septiņus gadus jaunais Igors ne vien jau iepazinās ar teātra ilggadējiem aktieriem, kuri darbojās uz Rēzeknes kultūras nama skatuves jau vairāk kā desmit gadus, bet arī saaicināja pilsētas jaunatni teātra studijā. Paralēli mēģinājumiem ar jau pieredzes bagātiem aktieriem, notika mēģinājumi ar jauniešu studiju. Viņš mācīja puišiem un meitenēm aktiermākslas noslēpumus – etīdes, runas mākslu, kustību uz skatuves, partnera izjūtu un daudz ko citu apguva jaunieši šo aizraujošo nodarbību laikā. Ar jauniešiem tika organizēta aģitbrigāde “Jaunība” (Junostj), kuras sastāvā studijas dalībnieki demonstrēja savas spējas gan Latvijā, gan ārpus tās. Ar jauniešu kolektīvu tika gatavota izrāde “Bet rītausmas šeit klusas”. Nākot tuvāk pirmizrādes termiņiem, pēdējie mēģinājumi notika naktīs, jo dienā bija aizņemti aktieri (skola, darbs), bet vakaros bija aizņemta Kultūras nama skatuve – tur notika koncerti, izrādes, cirka programmas. Pirmizrāde notika 1974. gada maijā. Protams, kā vēlāk atzina jaunie aktieri, izrāde balstījās vairāk uz jūtām un emocijām, nekā uz meistarību, bet skatītāji no izrādes bija sajūsmā un skatītāju zāles vienmēr bija pārpildītas. Vēlāk bija citi mēģinājumi, izrādes, viesizrāžu izbraukumi pa Latgali un citiem Latvijas reģioniem, pa Baltkrieviju, Pleskavas apgabalu. Tā kopīga radošā darba procesā veidojās stiprs un draudzīgs teātra jaunatnes kolektīvs gados arī vēl pavisam jauna režisora Igora Mihailova vadībā.

Pirmie desmit viņa darba gadi Rēzeknē iezīmējās ar vairāk kā divdesmit iestudējumiem. Ar laiku Rēzeknē viena teātra ar divām trupām vietā izveidojās divi Tautas teātri – Rēzeknes Tautas teātris Māras Zaļaiskalns vadībā un 1979. gadā atsevišķa teātra statusu ieguvušais Rēzeknes krievu Tautas teātris, kuru vadīja Igors Mihailovs. Abi teātri vienmēr bija augstākajos reitingos Latvijas labāko tautas teātru skaitā. Astoņdesmitajos gados Igoram Mihailovam tika piešķirts Latvijas Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums. Izrādes ne vienreiz vien guva valsts mēroga atzinību par lielisku režiju, par skatuves noformējumu, par izcilu aktiermākslu gan galveno, gan epizodisko lomu atveidošanā.

Taču, tā kā pilsētas Kultūras namā darbojās divi teātri, bet uz Rēzekni bieži vien brauca dažādi ansambļi, cirks, teātri no citām pilsētām un dažādi citi radošie kolektīvi, tādēļ nokļūt uz skatuves bija visai problemātiski. Ja iesākumā darbs pie izrādes veidošanas varēja notikt jebkurās telpās (kā radīta tam bija teātra istaba), tad tuvojoties pirmizrādei, bija nepieciešama sava skatuve, kur izvietot dekorācijas un kuru sākt apdzīvot lomas atveidošanai jau sagatavotajos tērpos. Un tad Igors Nikolajevičs iedegās vēlmē teātra vajadzībām izmantot diezgan plašo pagrabtelpu. Protams, kolektīvs bija “par”! Tā radās omulīgā kamīnzāle, kur notika mēģinājumi un izrādes, dažādas radošās tikšanās ar draugiem un mājīgi teatrāli-ģimeniskie pasākumi. Tā radās tā vieta, kur “Gaida mūs mīļais nams, Kur mēs strīdamies karsti, kur mīlam, Kur līdz saullēktam dziedam, Sveces deg, gaiši ģitāras skan...”

Mihailovs jau krietnu laiku auklēja ideju izveidot Rēzeknē profesionālu teātri, tātad, “vajadzēja jauniešus kā pienākas izmācīt”. Šīs idejas par profesionālā teātra izveidi Rēzeknē dēsti iesakņojās sagatavotā augsnē – teātrim jau bija galvenās sastāvdaļas: trupa un skatītāji. Svetlana Semeņaka un Aivars Pecka iestājās Ļeņingradas kultūras institūtā vēl 1989. gadā un mācījās tur bez maksas. Taču drīz pēc tam nāca pārmaiņas un tikai Igora neatlaidība un viņa spējas pārliecināt deva rezultātu, kad vienas pasaules iziršanas un citas pasaules rašanās laikā vēl trīs jaunie aktieri guva iespēju uz atvieglotiem noteikumiem iestāties Sanktpēterburgas Kultūras institūtā. Ģimenes apstākļu dēļ Larisa Isajeva “nonāca no distances” pusceļā, bet Vladimirs Petrovs un Genādijs Voronovs atgriezās Rēzeknē ar režisoru diplomiem kabatā. Tanī pat laikā, 90. gadu sākumā, tika izveidots teātris-studija “Nabaga Joriks”, kurš ieguva nosaukumu no Šekspīra āksta vārda (V. Šekspīra luga “Hamlets”, 5. aina). Jaunizveidotā teātra pamatsastāvā bija Rēzeknes krievu Tautas teātra jaunie aktieri un režisori. Drīz pēc “Nabaga Jorika” rašanās tam tika piešķirta bijušā kinoteātra “Rēzekne” ēka, kaut gan sākumā gāja runa par kinoteātra “Zvaigzne” telpām.

Tautas teātrī spēlēja cilvēki, kuriem pamatdarbavieta bija pilsētas uzņēmumos, bet teātris-studija paredzēja darba vietas taisni pašā teātrī, un sākumā mūsu pilsētai bija neierasti dzirdēt “strādāju teātrī par aktieri/aktrisi”. Taču pašā iesākumā aktieri pildīja arī papildpienākumus būvniecības jomā – kinoteātra “Rēzekne” telpas ne īpaši labi iederējās teātra izrādēm, ienākumi nesedza iestudējumu izmaksas, bet valsts dotācijas ļāva... ja nu vienīgi eksistēt! Aktieri-entuziasti dienā nodarbojās ar telpu pārplānošanu, bet vakaros spēlēja izrādēs. Bet tieši tanī laikā aktieri-amatieri ieguva profesionālo izglītību Pēterburgas Kultūras institūtā, darbojās bērnu teātra studija, piegādājot Rēzeknes skatuvei jaunos talantus. Praktiski pašu spēkiem tika gatavotas dekorācijas, šūti skatuves tērpi, radās jauni režisori – un tam visam pāri stāvēja cilvēks, kurš nemaz neizskatījās pēc pašpārliecināta harizmātiķa, viņš vienkārši bija bezgalīgi uzticīgs savam darbam. Un viņš nekad nerimās pateikties uzņēmējiem-sponsoriem, kuri nāca palīgā teātrim tā visgrūtākajos brīžos.

Bet kāpēc “Nabaga Joriks”, kādēļ teātra nosaukumā šis akcents un žēlošanu? “Bagātības no šīs avantūras es neparedzu”, – atbildēja Igors Nikolajevičs, ievirzot Tautas teātra trupu profesionāļu kategorijā.

Igora Mihailova nerimstošā radošā enerģija tirdīja viņu “arvien tālāk, arvien augstāk”. Tādējādi, pateicoties viņa personīgajam piemēram un piepūlēm no šā radošā kolektīva dzīlēm izauga četri režisori – Svetlana Semeņaka un Aivars Pecka, Vladimirs Petrovs un Genādijs Voronovs, bet neilgi pirms tam pēc režisora izglītības iegūšanas Minskā ieradās mūsu teātrī Larisa Ščukina. Tā teātrī strādāja seši režisori, kuri darbojās arī kā aktieri cits cita izrādēs.

Pilsētas vadība mainījās, mainījās arī attieksme pret jaundzimušo teātri. Bija brīži, kad teātra kolektīvs mēnešiem ilgi dzīvoja, nesaņemot algu, kad nebija līdzekļu, lai samaksātu par telefonu, elektrību, ūdeni... Un atkal “pieslēdzās” Mihailovs. Viņš sadabūja sponsorus, viņš meklēja iespējas piesaistīt teātrim arvien vairāk skatītāju, lai paaugstinātu ienākumus. Klāt pie repertuārā esošajām izrādēm tika rīkoti Jaungada pasākumi bērniem, pavasarī uz teātri aicināja šova programmas “Jorik-šov” un “Bebi-šov”, kuras ar sajūsmu uzņēma skatītāji. Teātris-studija “Nabaga Joriks” pakāpeniski un pavisam noteikti kļuva par neatņemamu mūsu pilsētas dzīves sastāvdaļu. 2025. gadā teātri savā paspārnē pārņēma pašvaldība. Teātris atteicās no vārda “Nabaga”, jo nāca pie secinājuma, ka tas nes negatīvu enerģiju. Vienreiz aprīlī, bet precīzāk – 2011. gadā, kad pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs ieradās “Jorikā”, lai apsveiktu Igoru Mihailovu jubilejā, režisors ieminējās – viņš esot sasapņojis, ka teātris pārvācoties bijušā kinoteātra “Zvaigzne” ēkā... Un taču ievācās! Mērs uztvēra Mihailova (it kā) sapni un lēmums bija pieņemts. Ēka tika atremontēta un iekārtota teātra vajadzībām. Tanī saulainajā dienā 2014. gadā visa pilsēta pārvērtās plašā teatrālā kustībā – teātris-studija “Joriks” pārbrauc!

Jāmin, ka Rēzeknes krievu Tautas teātris arī eksistēja un spēlēja izrādes, taču deviņdesmitie gadi nebija tie vieglākie laiki, lai gan jauno kolektīvu saglabāt un attīstīt, gan arī veterāniem dot iespēju mirdzēt uz skatuves. Tautas teātra aktieri dažbrīd spēlēja kopā ar “jorikiešiem”, gadījās arī iestudēt kādu izrādi tikai ar Tautas teātra aktieriem. Protams, veterāni bija greizsirdīgi uz savu režisoru.

Igoram Mihailovam vienmēr bija svarīgi strādāt ar jauniešiem, ar bērniem. Lai gan teātrī darbojās gan bērnu, gan jauniešu teatrālās studijas, viņš cieši sadarbojās ar pilsētas izglītības iestādēm – īpaši ar skolām un bērnudārziem. Piemērs tam ir viņa auklējums – festivāls “Bērnu spēles prieks”, kurš notika pilsētā daudzu gadu garumā un kurā savus radošos sniegumus demonstrēja pilsētas bērnudārzu vecāko grupu audzēkņi.

Igors Mihailovs bija Rēzeknes teātra “Joriks” mākslinieciskais vadītājs no 1990. līdz 2016. gadam. 2001. gadā viņš ieguva Rēzeknes pilsētas Goda pilsoņa nosaukumu. Mihailovam bija prieks par viņam tik īpaši svarīgu sava darba vērtējumu, bet vēl svarīgāk bija tas, ka teātris dzīvo un darbojas, ka tas ir pieprasīts no skatītājiem, bet jaunie rēzeknieši, kuri izgājuši “Jorika” studijas vai Tautas teātra dzīves skolu, kļuvuši par aktieriem, režisoriem vai vienkārši teātra mākslas cienītājiem.

Meita Jūlija un dēls Marts arī izvēlējās dzīvē šo grūto kultūras un mākslas studiju ceļu, dzīvo un strādā Eiropas valstīs. Igoram Nikolajevičam ir lieliski mazbērni, tātad arī ģimenē viņš ir sasniedzis cienīgu savas dzīves turpinājumu.

Teātra dienā, 2025. gada 27. martā, kad Rēzeknes teātris “Joriks” svinēja jubileju – 35 gadus, uz Nacionālo biedrību kultūras nama sienas par godu Igoram Mihailovam tika atklāta piemiņas plāksne. Tagad teātra aktieriem ir tradīcija – ierodoties darbā, sasveicināties ar Igoru Nikolajeviču, lai jaunā diena nes jaunas radošas veiksmes.

Igors Mihailovs, mūsu skolotājs, Rēzeknes teātra “Joriks” dibinātājs, režisors un iedvesmotājs aizgāja viņsaulē 2022. gada 1. septembrī. Mūsu pilsēta viņu pazīst un atceras kā Krievu Tautas teātra režisoru, bērnu un jauniešu teātra studiju pedagogu, ilggadējā bērnu festivāla “Bērnu spēles prieks” veidotāju. Viņš miris Rēzeknes pilsētā, kur aizritējuši visi skaistākie meklējumu, atklāsmju, radīšanas, mīlestības gadi. Tur, kur palika viņa veidotais teātris “Joriks”, desmitiem (vai simtiem) skolēnu, draugu un viņu cienošu cilvēku...

Igors MIHAILOVS: “Kad teātris pārvēršas par staigāšanu uz darbu, to var slēgt. Teātris taču eksistē nevis aktieriem un režisoriem, bet Publikai.”

Bet Publika viņu pazīst un atceras. Jo, ja zvaigznes iededz, tātad, kādam to vajag? Vajag. Mums visiem.

Ģertrūdes ielas teātra viesizrāde un saruna Rēzeknes teātrī “Joriks”

Mon, 10 Nov 2025 09:44:00 +0000

Ar Britu padomes pārstāvniecības Latvijā atbalstu ceturtdien, 13. novembrī, plkst. 18.00 Rēzeknes teātrī “Joriks” viesosies Ģertrūdes ielas teātris, aicinot skatītājus uz britu autora Sema Steinera lugu “Citroni Citroni Citroni Citroni Citroni” Jurģa Lūša režijā, un tai sekojošu sarunu par vārda brīvību un saprašanos mūsdienu sabiedrībā.

Luga ir stāsts par divu Londonas jauniešu satikšanos un šķiršanos orveliskas apokalipses laikā, kad cilvēkiem aizliegts izrunāt vairāk par 140 vārdiem dienā. Viņiem vienlaikus nākas izcīnīt vairākas cīņas - savstarpējās attiecībās, uzticībā un vārda brīvībā.

Izrādes režisors Jurģis Lūsis par izrādi saka: “Lai gan tāda likuma šodienas informatīvi pieblīvētajā pasaulē nav, mēs tāpat vēlamies, lai mūsu vēstījums tiktu patiesi sadzirdēts. Tomēr runāt vienā valodā - vēl nenozīmē saprast vienam otru. Šī izrāde ir par to, ka patiesība, kurai tik ļoti reizēm vēlamies piekļūt, iespējams, jāmeklē dziļāk par pateiktajiem vārdiem.”

Pēc izrādes notiks saruna ar skatītājiem, kurā piedalīsies izrādes aktieri Ilva Centere, Klāvs Kristaps Košins un Daugavpils teātra aktieris, Pētera Grestes Baltijas Vārda brīvības balvas ieguvējs Vadims Bogdanovs. Sarunas tēma - vārda un izteiksmes brīvība, tās ierobežojumi, kā arī individuālā un kopīgā atbildība šīs brīvības uzturēšanai ikdienā.

Viesizrāde un diskusija notiek sadarbībā ar skolām, kultūras un izglītības organizācijām, veicinot jauniešu iesaisti sabiedrības un kultūras procesos, taču aicināts ir ikviens interesents. Viesizrādi un diskusiju Rēzeknē atbalsta Britu padomes pārstāvniecība Latvijā.

Pasākuma laikā tiks filmēts un fotografēts.

Biļetes: Rēzeknes NBKN kasē, www.bilesuparadize, kā arī www.apmekle.lv

Saziņai un plašākai informācijai: Maija Pavlova, maija@git.lv, t.: 26355324